Iva Montana, Lino Venturas, Žorža Brasanssa iemīļotā spēle ir azarta pārpilna. Tās sākumi meklējami vismaz 500 gadus pirms mūsu ēras. Šodien miljoniem Vidusjūras reģiona valstu iedzīvotājiem petanks ir kas vairāk nekā nodarbība, kura aizņem brīvo laiku, un arī kaut kas vairāk nekā sports. Francūžiem, itāļiem, spāņiem un tunisiešiem tas ir kļuvis par dzīves veidu, savdabīgas saskarsmes līdzekli un... reizēm arī par peļņas avotu.

Skaistā laikā, pastaigājoties pa Parīzi, Lionu, Marseļu vai Kannām, var izdzirdēt, ka no tuvējiem parkiem un skvēriem atskan metāliskas skaņas, kuras jaucas ar bezgalīgas līksmes vai nožēlas izsaucieniem. Pienākot tuvāk šiem vibrācijas avotiem, var novērot dažāda vecuma cilvēkus, kuri „mētā” palielas metāla bumbas, darbojas ar dažādiem mērinstrumentiem un apmainās ar viņiem vien saprotamām replikām. Laukumā valdošā rosība ir pārņēmusi ne tikai spēlētājus, bet arī skatītājus. Varam teikt, ka esam sastapušies ar tradicionālu bumbu spēli — petanku (la petanque — fr.), kurā sacenšas jebkurš sevi cienošs francūzis. Te praktisko pielietojumu gūst Pitagora laika ģeometrijas un fizikas zināšanas, dominē precizitāte, taktika un stratēģija. Noteikumi vienkārši. Bumba jāpiemet pēc iespējas tuvāk kašonetam. Viss būtu labi, ja ...nebūtu pretinieki.

Pirmās ziņas par spēli sastopamas  Grieķijā jau VI gadsimtā pirms mūsu ēras. Grieķi kā sacensību atribūtus izmantoja sfēriskas formas akmeņus (spheristics) un viņu spēles dominante bija spēks, kas izpaudās ar mērķtiecīgiem metieniem tālumā. Romieši savukārt izmantoja ar dzelzi apkaltas koka bumbas un viņu spēles kritērijs bija precizitāte. Pompeja Lielā jūrnieki ar bumbu spēles ideju „aplipināja” Romas Impērijas teritoriju iedzīvotājus. Par pirmajiem „upuriem” kļuva galli. Līdz ar barbaru iebrukumu un Romas impērijas sabrukumu bumbu mētāšana zaudē popularitāti un pat tiek izskausta.

Tālāk jau vēsture spēles bumbas mētāja visdažādākajos ritmos. Piemēram, „viduslaiku rudens periodā” Eiropā valdīja māksla un spēlētaji tika represēti un vajāti. Anglijas karalis Henriks III ar nāves draudiem aizliedza saviem karotājiem nodarboties ar šo „apkaunojošo nodarbi”, mudinot tos vairāk pievērsties loka šaušanai. Nepagāja ne simts gadi, kad Lamanša kanāla otrajā krastā Kārlis IV un Kārlis V pievienojās savu niknāko ienaidnieku viedoklim. Tomēr tas nebija šķērslis un bumbas ar mēra izplatības cienīgu tempu turpināja savu uzvaras gājienu pa Veco kontinentu. Tajā laikā gaišu domu pauda Francijas maršals vikonts Anrī de Tjurēns: „Ar netikumu var cīnīties tikai to legalizējot”. ...un atļāva saviem musketieriem un gvardiem nāvējošo cīniņu starplaikos īsināt laiku ar bumbu spēli .

XVI g. s. spēle iepatīkas pāvestam Jūlijam II, kurš Vatikānā organizē tā laika labāko Francijas, Venēcijas un Spānijas spēlētāju turnīru. Vienlaikus tā bija vēlēšanās nostiprināt Romas baznīcas ietekmi. Laikam jau izdevās! Spēles popularitāte pieauga. Sāka parādīties spēles varianti.

Specifiskajā vēstures un kultūras laikmetā - XVII. gadsimtā „nelaimīgā” spēle kļuva par modes lietu un veidoja sižetu pamatu daudziem mākslas darbiem. Piemēram, Madrides Escurial varam atrast gobelēnu „Galminieki spēlē bumbas”, kas tika radīts laikā, kad Spānijā ārdījās inkvizīcija.

Diemžēl 1629. gadā spēle no jauna tiek aizliegta. Šo aizliegumu panāca tenisa spēles aizsācēji. Tomēr „nezāli” laikam nevar iznīcināt.

Vēsturē atrodamas arī traģiskas ziņas. Marseļas sieviešu klosterī mūki izmantoja telpu plašumus un paslepus mētāja...lielgabala lodes. Līdz 1792. gadā spēles laikā iet bojā 38 cilvēki un nopietnus ievainojumus gūst 200 līdzjutēji. Tās nebija punktu skaitīšanas ķīviņa sekas, bet gan...neuzmanīga rīcība ar spēlē izmantotajām lodēm un klosterī glabāto šaujampulveri. Šis notikums radīja spēles pamata kanonu — barbarisms un nevērība nav savietojami ar metāla bumbām.

Vai XIX dzelzs laikmetā „Cilvēciskās komēdijas” autors varēja ignorēt šo spēli? Protams, nē! Balzaks kā pirmais deva spēles detalizētu un literāru aprakstu. Ar viņa „piespēli” mazā mērķa bumbiņa kļuva par kašonetu (cochonnet) — sivēntiņu, vai korķi (bouchon).

Kaislīgs spēlētājs bija izcilais matemātiķis un fiziķis Ampers, kurš spēles vajadzībām izgatavoja speciālas bumbas.

Spēles modernais variants ieviesās 1907. gadā Marseļas tuvumā.

Bet ko nozīmē petanks? Provansas dialektā „les ped tanco” apzīmē jēdzienu „kājas kopā”. Tas ir galvenais noteikums, kurš jāievēro spēlētājiem. 1907. gadā, ieradums bumbas ievadīt spēlē ar ieskrējienu, palika pagātnē un saglabājās vienīgi itāļu petanka paveidā — bočijā.

Kāpēc kājas kopā? Spēles jauno noteikumu autora Žila Lenuāra ķermeni bija pieveicis reimatisms un viņa kustību iespējas bija kļuvušas ierobežotas.  Pēc ņelaimīgā" francūža ierosinājuma spēles laukums kļuva divas reizes īsāks un metiena brīdī spēlētājam tika aizliegts pārvietot  kājas.

Pirmais jaunā spēles paveida turnīrs notika 1910. gadā un viņa organizācijā lielākie nopelni La Sjotas kafejnīcas īpašniekiem brāļiem Ernestam un Josifam Pitiotiem. Sakritība -  tieši šajā pilsētiņā 1898. gadā brāļi Luī un Ogists Limjēri uzņem pasaulē pirmo filmu „Vilciena ierašanās La Sjotas stacijā”.

1958. gada 8. martā Beļģija, Francija, Maroka, Monako, Šveice, Spānija un Tunisija Marseļā nodibina Fédération Internationale de Pétanque et Jeu Provençal (FIPJP).

Tiek pieticīgi vērtēts, ka sava prieka pēc petanku spēlē katrs ceturtais francūzis, kas atbilst 17 miljoniem no Francijas iedzīvotāju kopskaita. 375000 spēlētāji ir saņēmuši Fédération Française de Pétanque et Jeu Provençal (FFPJP) spēlētāju licences. Varētu likties, ka franču pozīcijas šai sporta veidā ir dominējošas. Tā tomēr nav. Spēle strauji attīstās Āzijas kontinentā: Japānā, Taizemē, Singapūrā, Ķīnā, Vjetnamā un Filipīnās. Īpaši jāpiemin Ķīna. Petanks te parādījās 2003. gadā, bet jau šodien Ķīnas sporta augstskolas ik gadu sagatavo 600 jaunus petanka trenerus. Un spēlētāju skaits Japānā un Ķīnā jau krietni pārsniedz Francijas rādītājus. Arī rezultāti aug. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka francūžiem Pasaules čempionātos ir nopietni jārēķinās ar Taizemes (2009. gada Pasaules čempioni), Madagskaras, Tunisijas, Spānijas un Beļģijas sportistu sniegumu.

Petanks kā sporta veids ir atzīts Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Savādāk arī nevar būt, jo ar šo sporta veidu nodarbojās vairāk nekā 80 valstīs visos kontinentos. Petanks ir iekļauts Vidusjūras, Pasaules, Klusā okeāna un Āzijas spēļu programmās. Mēs visi ticam, ka pienāks brīdis, kad varēsim teikt: „Skatiet, cik pieprasīts ir petanks! Laiks iekļaut spēli Olimpiskajās sacensībās!”. Pagaidām lolotajam mērķim tuvāk izvietojies skvošs, regbijs, golfs, skrituļslidošana un karatē. Bet petanks ieņem stabilu vietu olimpisko sporta veidu kandidātu prezentācijas pirmajā desmitniekā. Veiksmei pietrūkst vien kārtīgi lobiji un varbūt arī finanses.

Starptautiskās petanka federācijas prezidents Klods Azema (Francija) apgalvo, ka petanks vairs nav tikai Provansas stipro vīru prioritāte. Jā, viņu galvas joprojām rotā beretes, bet no rokām spēles laikā ir pazudušas tradicionālās pastis (liķieris ar anīsa aromātu no Francijas) glāzes. Arī viņiem jāsāk rēķināties ar pretinieku izaugsmi un spēlētprasmi. Nedrīkst vairs atslābināties. Spēles popularitāti vairo ļoti daudzi faktori. Galvenais — tā ir lēta un pieejama. Brīva no nepieciešamības lietot dopingu. Tātad tīrs sporta veids. Spēles dinamiskums un azarts ir aizrāvis daudzas slavenības. Monako princis Alberts,  bijušais Francijas premjerministrs Alens Žjuplē, Kanādas premjerministrs Stīvens Harpers, slavenā franču aktrise Sabīne Azema ir nopietni petanka fani. Šo sarakstu varētu turpināt, bet spēlē ne tikai slavenības. Petankā var rast lieliskas aktīvās atpūtas iespējas ģimenē, draugu pulkā. Spēle ieteicama un ir pat lietderīga menedžeriem, biznesmeņiem un cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus. Sacensību gaitā aizmirstās visas problēmas un tiek mazināts stresa līmenis. Petanks attīsta prāta elastīgumu, stratēģisko domāšanu un prasmi strādāt komandā. Ir neliela iespēja izcīnīt uzvaru ar individuālo meistarību. Un tieši tāpēc tiek novērtētas iespējas, kuras sniedz kolektīvā sadarbība, komandas sabalansētība.

Ir maldīgi domāt, ka spēle ir vienkārša. Pamēģiniet! Sapratīsiet, ka nepieciešams labs acumērs, prasme aprēķināt metiena spēku un izvēlēties tā trajektoriju. Jāprot arī trāpīt un izsist pretinieka bumbas vai pat kašonetu.